Kāpēc mēs pārgājām uz FSRS

Katra intervālu atkārtošanas sistēma atbild uz vienu jautājumu: kad man to vajadzētu ieraudzīt vēlreiz?

Ja atbilde ir pareiza, jūs atkārtojat katru vienumu tieši pirms brīža, kad to aizmirstu — lielākais rezultāts par mazāko laiku. Ja atbilde kļūdās uz vienu pusi, jūs stundām atkārtojat to, ko jau zināt. Ja uz otru — aizmirstat materiālu, pirms tas atgriežas.

Aptuveni četrdesmit gadus lielākā daļa lietotņu uz šo jautājumu atbildēja ar viena un tā paša 1980. gadu algoritma variācijām. pimReader tagad izmanto FSRS, un atšķirību ir vērts paskaidrot.

Vecais veids: viena līkne visam

Klasiskie plānotāji strādā aptuveni šādi: ja vienumu atceraties, tā intervālu reizina ar fiksētu koeficientu. Ja neatceraties, to atiestata. Katrai kartītei ir “viegluma” skaitlis, kas svārstās uz augšu un uz leju.

Tas strādā. Savā laikā tas bija īsts izrāviens. Bet tā pamatā ir pieņēmums, kas nav patiess: ka visi jūsu vienumi aizmirstas pēc vienas un tās pašas līknes.

Tā nav. Vārds, kas jūsu dzimtajā valodā skan gandrīz tāpat, un neregulārs darbības vārds ar četrām saknes maiņām neizgaist vienādi. Piemērojot tiem vienu un to pašu reizinātāju, viens tiek atkārtots par daudz, bet otrs par maz — un tā pastāvīgi.

Klasiskajam algoritmam ir arī nepatīkama kļūme, ar kuru cilvēki saskaras nemitīgi: ja jūs vienreiz kļūdāties pie nobriedušas kartītes, tās vieglums tiek sodīts tik bargi, ka tā vairs nekad pilnībā neatgūstas. Kartītes iestrēgst biežos atkārtojumos, ko nav pelnījušas. Kopienā šo sauc par “viegluma elli”, un jau pats nosaukums parāda, cik tas ir izplatīti.

Jaunais veids: modelis katram vienumam

FSRS — Free Spaced Repetition Scheduler, brīvais intervālu atkārtošanas plānotājs — iet citu ceļu. Viena reizinātāja vietā tas katram atsevišķam vienumam modelē trīs lielumus:

• Atsaucamību — cik liela ir iespēja, ka tieši tagad to atcerēsieties
• Stabilitāti — cik lēni tas izgaist, kad reiz iemācīts
• Grūtību — cik grūts tieši šis vienums ir tieši jums

Katrs atkārtojums šo modeli papildina. Pēc tam plānotājs izvēlas intervālu, kas nākamo atkārtojumu noliek pie vēlamās atcerēšanās varbūtības.

Praktiskās sekas: vieglie vienumi pazūd no ceļa daudz ātrāk, bet patiešām grūtie vairs nepaslīd garām.

Lielākā daļa cilvēku pamana jūtami mazāku ikdienas atkārtojumu slodzi ar tādu pašu vai labāku rezultātu. Tā nav burvestība — vienkārši algoritms vairs netērē jūsu laiku kartītēm, kuras jūs acīmredzami zināt.

Ko jūs redzat praksē

Atverot vienumu atkārtošanai, jūs redzat četras pogas:

VĒLREIZ · GRŪTI · LABI · VIEGLI

Uz katras ir savs intervāla uzraksts — 5 min, 1 d, 2 d, 4 d. Tie nav rotājumi. Tieši tas notiks, ja pogu nospiedīsiet, un tas ir aprēķināts šim konkrētajam vienumam un jūsu vēsturei ar to.

Mēs uzskatām, ka to rādīt ir svarīgi. Plānotājs, kas savu loģiku slēpj, iemāca jums spiest pogas gandrīz nejauši. Rādot sekas, jūs vērtējat godīgi — un godīgi vērtējumi ir viss, ko modelis saņem. Lielākais, ko varat izdarīt sava grafika labā, ir beigt spiest “Labi” tur, kur patiesībā stostījāties.

Ir arī progresa slīdnis, ja vēlaties vienuma stāvokli pārrakstīt pats — noder tad, kad zināt, ka kaut kas sēž daudz stingrāk vai daudz vājāk, nekā algoritms pašlaik domā.

Vai jums kaut kas jādara?

Nē. FSRS ir ieslēgts pēc noklusējuma. Esošie vienumi saglabā savu vēsturi, un turpmāk tie tiek plānoti pēc jaunā modeļa.

Ja pimReader izmantojat jau kādu laiku, rēķinieties, ka pirmajās nedēļās atkārtojumu skaits mainīsies, kamēr modelis panāk to, ko jūs patiesībā zināt. Parasti uz leju — un ar tādu pašu rezultātu.

Vissvarīgākais

Lai kādu plānotāju jūs lietotu, ievaddati ir jūsu godīgums.

FSRS modelē aizmiršanu labāk nekā viss iepriekšējais un intervālus izvēlēsies veiksmīgāk. Bet tas var modelēt tikai tos vērtējumus, kurus jūs tam iedodat. Spiediet Vēlreiz, ja nācās krietni padomāt. Spiediet Viegli tikai tad, ja atbilde tiešām nāca acumirklī.

Dariet tā, un algoritms parūpēsies par pārējo — kas galu galā arī ir viss tā jēgas kodols.